"Čau mammu. Te Rūdis, es izgāju ārā un satiku Tomu. Tu taču viņu atceries, viņš ir mans klasesbiedrs, viņš bija uz manu dzimšanas dienas ballīti. Tas kurš man uzdāvināja to Spaidermena rokas aproci, tā kura šauj tos tīklus, kuri Tev tik ļoti nepatīk, Tu viņus vēl sauci par punķiem." Rūdis nedaudz iesmējās.
Rūda māte jau nojauta, ka Rūdis gribēs palikt pie Toma pa nakti. Parasti, kad viņš paliek pa nakti pie Toma, saruna sākās ar vienu un to pašu - tiek pastāstīts, ko viņš dara, viņš pasaka, ka ir saticis Tomu un katru reizi atgādina, kurš no visiem viņa draugiem ir Toms. "Vai tiešām viņš nesaprot, ka man pietiek, ja pasaka vienu reizi. Es Tomu ļoti labi atceros", māte nodomāja, bet par to neko neteica. "Jā, Rūdi, es atceros Tomu.", viņa noteica un jau gaidīja jautājumu vai Rūdis varēs palikt pa nakti pie Toma. "Mammu?", sekoja pāris sekunžu pauze, "Vai es varu šonakt palikt pie Toma pa nakti. Viņam ir nopirktas jaunas xBox spēles, mēs gribējām vakarā nedaudz paspēlēt. Es apsolu, ka mēs iesim laicīgi gulēt." "Labi, bet esi prātīgs, nestaigājat pa āru un nedarat muļķības, Tu taču zini cik šis rajons ir bīstams vakaros" māte atbildēja.
Rūdis zināja, ka pirms kāda gada bija pazudis viens no viņa klasesbiedriem. Pieaugušie neteica, kas ar viņu bija noticis, bet viņi bija savākušies kopā ar draugiem un internetā atraduši rakstu par šo negadījumu. Viņu klasesbiedrs Pēteris, draugi bija viņu iesaukuši par Pešku, vakarā bija ložņājis pa nepabeigto jaunbūvi. Vēl iepriekšējā dienā skolā, viņš visiem stāstīja, ka dosies uz jaunbūvi un iemēģinās savu nopirkto krāsas baloniņu. Tā nu viņš tajā vakarā bija aizgājis līdz jaunbūvei, ielīdis iekšā pa mazo pagraba lodziņu, ko sedz tikai daži dēļi, ko bez lielas piepūles varēja dabūt nost. Ticis iekšā viņš dēļus pielika atpakaļ, lai neviens nezinātu, ka viņš ir ielīdis celtnē. Viņam jau bija gadījies, ka blakus mājas sētnieks bija redzējis, ka kāds ir jaunceltnē un patriecis Pešku ar draudiem izsaukt policiju. Tā nu ticis iekšā un nodrošinājies, lai blakus mājas sētnieks viņu nepamanītu, viņš devās uz otro stāvu, lai uzpūstu uz sienas kādu nesaprotamu ķeburu.
"Eu, sīkais, ko Tu dari?", izdzirdot šo uzrunu Peška sastinga. Viņa priekšā pavērās diezgan baiss skats. Pie sienas, ko viņš jau bija noskatījis iepriekšējā šeit būšanas reizē savas mākslas izpausmēm, viņš redzēja trīs cilvēkus, kas sēdēja, atspiedušies pret sienu. Viņu vaigu kauli bija iekrituši, acis īsti nevarēja nofokusēt skatienu uz Peškas pusi, tās peldēja viņu galvaskausu dobumos. Šīs acis Peškam kaut ko atgādināja. Pagāja kāds brīdis līdz viņam atmiņā atausa skolā rādītā filma par narkomāniju. Acu priekšā nozibēja visas tās drausmīgas ainas par narkomānu dzīvi, viņa sirds ietrīsējās.
"Es neko, es, es nezināju, ka Jūs šeit esat, es jūs netraucēšu, es jau dodos prom", drebelīgā balsī noteica Peška.
"Pag, pag, ja jau esi te atvilcies un iztraucējis mūs, iedod uzzvanīt, man te ģēlas jānokārto", viens no narkomāniem noteica.
"Andri, tu Serijam zvanīsi, lai atved vēlvienu čeku? Tas kuces bērns mums neko nevedīs, jo mums nav naudas", noteica otrs narkomāns.
"Tūlīt būs", narkomāns nosmīkņāja, kas skatam atsedza viņa retās zobu rindas. Viņš piecēlās kājās, piegāja pie puikas un neko nejautājot iebāza roku viņa kabatā. Peška centās pretoties, bet spēku samērs starp mazo puiku un narkomānu nebija godīgs. Izrāvis telefonu no puikas kabatas, narkomāns Pešku pagrūda, puika zaudēja līdzsvaru un krita. Starp grīdu un Peškas galvu savu vietu bija atradis paprāva izmēra kieģelis. Puika saļima.
Rūdis un viņa klasesbiedri bija izlasījuši, ka beigās sētnieks, dzirdot trokšņus pamestajā mājā bija izsaucis policiju. Kad bija ieradusies policija, acīm pavērās diezgan nepatīkams skats. Trīs narkomāni bija atslēgušies no kārtējās devas, ko viņi bija ieguvuši iemanot to pret Peškas telefonu. Peškam šis telefons vairāk nebija vajadzīgs, policisti bija ieradušies par vēlu, viņš miris gulēja savā asiņu pelķē.
trešdiena, 2013. gada 10. jūlijs
otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs
2013. gada 9. jūlijs
Tikmēr Rūda māte turpināja adīšanu. Viņa bija tik ļoti iegrimusi savā darbā, ka pat nepamanīja, ka viņas dēls ir devies prom. Pēdējā laikā viņa nespēja koncentrēt uzmanību savam dēlam. Visu dienu aizņēma darbi, atnākot mājās, bija jāstāv pie plīts, kā arī jāpaveic dažādi uzkopšanas darbi, tas tik ļoti nogurdināja, ka viņa nebija spējīga uztvert visu mazā un vienmēr aktīvā zēna teikto. Šīs darbības katru dienu tika izpildītas mehāniski, kā ieprogrammēta mašīna viņa cēlās 5.30, lai dotos uz darbu šūšanas fabrikā, 12.00 atgriežoties mājās tika paveikti visi mājas darbi, pēc tam darbs vietējā tirgū, kur viņa tirgoja puķes. Kā viņai patika puķes, ja tas būtu darbs gaļas paviljonā, tad viņa šo darbu noteikti nevarētu paciest, bet atrodoties starp puķēm viņa jutās kā savā pasaulē. Visapkārt virmoja ziedu aromāts, kāda noklīdusi bite, kā meklējot patvērumu, nosēdās uz puķuzirņa zieda un tik pat bezrūpīgi aizlidoja prom. Katra šī bite, katrs šis zieds viņai atgādināja viņas jaunību, kad viņa bija skaista un visi vīrieši viņi aplidoja kā bites aplidoja viņas tirgotos ziedus. Tagad viņai bija palikuši tikai ziedi. Jaunība un skaistums bija zudis zem smago gadu nastas.
"Kāpēc gan man nav tik ļoti paveicies kā citiem?", pie sevis nodomāja Rūda māte. "Šī nav tāda dzīve kādu es esmu pelnījusi, ir jābūt iespējai to visu mainīt!".
Viņa atcerējās kā tajā liktenīgajā dienā bija aizgājusi pie Rūda tēva, kas tobrīd mācījās vietējā tehnikumā. Viņa bija jauna studente, kas tika uzaicināta uz pasēdēšanu. Tolaik vēl viņas māte bija piekodinājusi "Esi prātīga, Tev vēl studijas jāpabeidz". Toreiz šie vārdi Rūda mātei neko nenozīmēja. Tagad viņa saprata, ka mātes vārdi bija tie, kurus viņai vajadzēja klausīt. Šo vārdu uzklausīšana varēja mainīt visu viņas dzīvi, bet viņa to neizdarīja. Savā pusaugu vecuma vieglprātībā viņa aizgāja uz šo pasēdēšanu, kas beigās viņas dzīvi pagrieza par 180 grādiem. Kopš tā vakara viss bija mainījies. Pēc pāris nedēļām viņa saprata, ka ir stāvoklī. Viņas pasaule satumsa. Galvā šaudījās domas, kas tagad būs, ko darīt, kas būs ar mācībām, vai to teikt Rūda tēvam, jo tieši ar viņu tajā liktenīgajā vakarā viņai bija sakars. Viņa nezināja ko darīt, galva bija kā izslaucīta tukša, tikai viena doma, kas nepameta viņas prātu. Tā urbās viņas smadzenēs ar vien dziļāk un dziļāk, pār viņas vaigiem bira asaras, rokas sažņaudzās, viņai trūka elpa. Kā tāds melns un nežēlīgs zvērs, kas neaizies, kamēr netiks pabarots. Tas viņu plosīs, kamēr nebūs paēdis...
Pagāja laiks un piedzima Rūdis. Viņa bija kopā ar Rūda tēvu un pasauli varēja uztvert nedaudz gaišākās krāsās. Viņai nācās pamest studijas, rūpēties par bērnu, parelēli piestrādājot vietējā apavu veikalā. Tā nu viņi arī turpināja dzīvot līdz brīdim, kad Rūda tēvs viņu ar bērnu pameta.
"Kas būtu bijis, ja es toreiz nebūtu aizgājusi?", viņa prātoja pie sevis, bet tad iezvanījās telefons.
"Kāpēc gan man nav tik ļoti paveicies kā citiem?", pie sevis nodomāja Rūda māte. "Šī nav tāda dzīve kādu es esmu pelnījusi, ir jābūt iespējai to visu mainīt!".
Viņa atcerējās kā tajā liktenīgajā dienā bija aizgājusi pie Rūda tēva, kas tobrīd mācījās vietējā tehnikumā. Viņa bija jauna studente, kas tika uzaicināta uz pasēdēšanu. Tolaik vēl viņas māte bija piekodinājusi "Esi prātīga, Tev vēl studijas jāpabeidz". Toreiz šie vārdi Rūda mātei neko nenozīmēja. Tagad viņa saprata, ka mātes vārdi bija tie, kurus viņai vajadzēja klausīt. Šo vārdu uzklausīšana varēja mainīt visu viņas dzīvi, bet viņa to neizdarīja. Savā pusaugu vecuma vieglprātībā viņa aizgāja uz šo pasēdēšanu, kas beigās viņas dzīvi pagrieza par 180 grādiem. Kopš tā vakara viss bija mainījies. Pēc pāris nedēļām viņa saprata, ka ir stāvoklī. Viņas pasaule satumsa. Galvā šaudījās domas, kas tagad būs, ko darīt, kas būs ar mācībām, vai to teikt Rūda tēvam, jo tieši ar viņu tajā liktenīgajā vakarā viņai bija sakars. Viņa nezināja ko darīt, galva bija kā izslaucīta tukša, tikai viena doma, kas nepameta viņas prātu. Tā urbās viņas smadzenēs ar vien dziļāk un dziļāk, pār viņas vaigiem bira asaras, rokas sažņaudzās, viņai trūka elpa. Kā tāds melns un nežēlīgs zvērs, kas neaizies, kamēr netiks pabarots. Tas viņu plosīs, kamēr nebūs paēdis...
Pagāja laiks un piedzima Rūdis. Viņa bija kopā ar Rūda tēvu un pasauli varēja uztvert nedaudz gaišākās krāsās. Viņai nācās pamest studijas, rūpēties par bērnu, parelēli piestrādājot vietējā apavu veikalā. Tā nu viņi arī turpināja dzīvot līdz brīdim, kad Rūda tēvs viņu ar bērnu pameta.
"Kas būtu bijis, ja es toreiz nebūtu aizgājusi?", viņa prātoja pie sevis, bet tad iezvanījās telefons.
pirmdiena, 2013. gada 8. jūlijs
2013. gada 8. jūlijs pēcpusdiena
Rūdis ienāca istabā un redzēja, ka māte mierīgā garā adīja zeķes gadatirgum. Tā bija iespēja nopelnīt papildus līdzekļus. Kā Rūda māte teica: "Bagātie rīdzinieki divreiz gadā sabrauc uz šo gadatirgu un nežēlo naudu vilnas zeķītēm, viņi cenšas parādīt viens otram cik daudz viņi var atļauties. Viņiem šie pāris latiņi ir kā spļāviens jūrā, bet mums tie palīdzēs savilkt galus kopā.Viņa centās visiem spēkiem, lai nodrošinātu Rūdi ar visu nepieciešamo.
"Mammu?", rūdis jautāja, "vai redzēji, ka ārā palika tumšs". "Man ir bail", piebilda Rūdis.
Rūda māte nevērīgi paskatījās ārā pa logu un atbildēja, "Ko nu tu man traucē ar savām blēņām, it kā nebūtu redzējis negaisu", "Man ir jāada zeķes, vēl trīs pāri palikuši līdz svētdienai, kad būs gadatirgus, lūdzu netraucē mani".
Rūdi šī atbilde nemaz nepārsteidza, viņa māte strādāja divos darbos un brīvajā laikā adīja, lai varētu papildus nopelnīt. Bet šoreiz viņam likās, ka kaut kas nav kārtībā. Tāda kā iekšēja balss viņam teica, "Rūdi, paliec pie mammas, te tu būsi drošībā", bet Rūdis šai balsij nepaklausīja. Māte turpināja adīt zeķes, pat nepaskatoties uz Rūdi.
"Man ir jāiet ārā, jānoskaidro kas īsti notiek", Rūdis nodomāja. Viņš aizgāja līdz savai istabai, paņēma tēva dāvāto kabatas nazi, uzlika galvā cepuri, uzvilka apavus un aizgāja.
"Tas būs piedzīvojums, gluži kā rāda pa Discovery, būšu pētnieks", Rūdis pie sevis noteica un izgāja pa dzīvokļa durvīm.
Rūdim bija 12 gadus jauns, dzīvespriecīgs zēns, kam ļoti interesēja visas lietas, ka notika apkārt. Viņš bija izlasījis visas bibliotēkā pieejamās grāmatas par ceļošanu, dažādiem pārgājieniem un izdzīvošanu sarežģītos apstākļos. Viņš nekad nebija domājis, ka šīs grāmatas vienu dienu izglābs viņa dzīvību, to viņš pagaidām vēl nenojauta.
"Mammu?", rūdis jautāja, "vai redzēji, ka ārā palika tumšs". "Man ir bail", piebilda Rūdis.
Rūda māte nevērīgi paskatījās ārā pa logu un atbildēja, "Ko nu tu man traucē ar savām blēņām, it kā nebūtu redzējis negaisu", "Man ir jāada zeķes, vēl trīs pāri palikuši līdz svētdienai, kad būs gadatirgus, lūdzu netraucē mani".
Rūdi šī atbilde nemaz nepārsteidza, viņa māte strādāja divos darbos un brīvajā laikā adīja, lai varētu papildus nopelnīt. Bet šoreiz viņam likās, ka kaut kas nav kārtībā. Tāda kā iekšēja balss viņam teica, "Rūdi, paliec pie mammas, te tu būsi drošībā", bet Rūdis šai balsij nepaklausīja. Māte turpināja adīt zeķes, pat nepaskatoties uz Rūdi.
"Man ir jāiet ārā, jānoskaidro kas īsti notiek", Rūdis nodomāja. Viņš aizgāja līdz savai istabai, paņēma tēva dāvāto kabatas nazi, uzlika galvā cepuri, uzvilka apavus un aizgāja.
"Tas būs piedzīvojums, gluži kā rāda pa Discovery, būšu pētnieks", Rūdis pie sevis noteica un izgāja pa dzīvokļa durvīm.
Rūdim bija 12 gadus jauns, dzīvespriecīgs zēns, kam ļoti interesēja visas lietas, ka notika apkārt. Viņš bija izlasījis visas bibliotēkā pieejamās grāmatas par ceļošanu, dažādiem pārgājieniem un izdzīvošanu sarežģītos apstākļos. Viņš nekad nebija domājis, ka šīs grāmatas vienu dienu izglābs viņa dzīvību, to viņš pagaidām vēl nenojauta.
2013. gada 8. jūlijs
Viss satumsa. "Kas notiek, tikko vēl spīdīja saulīte?", nodomāja mazais Rūdis un aizsteidzās uz dzīvojamo istabu, kur ar rokdarbiem nodarbojās viņa māte.
Rūda māte bija vientuļa, tēvs bija aizgājis no viņiem. Pēdējais ko māte dzirdēja no tēva bija "Es vēl esmu pietiekoši jauns, lai dzīvē atrastu laimi, piedod, bet tu neesi mana laime". Kopš tās reizes ne Rūdis, ne viņa māte par tēvu nebija dzirdējuši ne vārda. Kā no zemes virsas pazudis. Bet Rūda māte tā arī negāja un nemeklēja, viņai bija pašcieņa. Tajā dienā viņa bija nodomājusi "Lai jau iet, tāpat atskries atpakaļ, kādu gan laimi viņš atradīs". Viņa nenojauta, ka Rūda tēvs vairāk nav šajā pasaulē.
Pēc iziešanas no mājām, Rūda tēvs bija devies garā pastaigā, lai tiktu skaidrībā ar savu dzīvi, ko viņš ir pateicis, ko izdarījis un vai šī 7 gadu ilgā kopdzīve beigsies ar vienu teikumu. Viņš nodomāja, ka tā tomēr nevar, visu taču var atrisināt un vēlējās atvainoties Rūda mātei par savām kļūdām. Apņēmības pilns viņš devās atpakaļ uz mājām. Galvā šaudījās dažādas domas "Vai mani pieņems atpakaļ? Vai viens teikums spēj sabojāt visas attiecības? Kāpēc es tā darīju? Pirms brīža viss vēl bija labi". Pār tēva vaigu noritēja asaras. Soļi kļuva lēnāki, kājas it kā grima asfaltā. Sajūtas bija tādas, kā piķis no asfalta ir apņēmis viņa kājas līdz potītēm un neļauj iet tālāk Varbūt tas bija liktentis, kas viņu bremzēja, varbūt iekšējā balss, bet viņš, sakumpis, izmisis cīnījās ar karstumu un devās mājās. Rūda tēvs nodomāja "Nekas mani šajā pasaulē neapturēs atgriezties mājās un pateikt cik ļoti es viņu mīlu!"
Visas šīs domas bija novērsušas viņa uzmanību. Pēdējais ko viņš savā dzīvē redzēja bija mašīnas stikls, kas saplaisā, viņa galvai triecoties caur to. Vairs viņam nebija par ko uztraukties, viņam nevajadzēja nevienam atvainoties, savu laimi viņš bija atradis, viņš bija miris...
Rūda māte bija vientuļa, tēvs bija aizgājis no viņiem. Pēdējais ko māte dzirdēja no tēva bija "Es vēl esmu pietiekoši jauns, lai dzīvē atrastu laimi, piedod, bet tu neesi mana laime". Kopš tās reizes ne Rūdis, ne viņa māte par tēvu nebija dzirdējuši ne vārda. Kā no zemes virsas pazudis. Bet Rūda māte tā arī negāja un nemeklēja, viņai bija pašcieņa. Tajā dienā viņa bija nodomājusi "Lai jau iet, tāpat atskries atpakaļ, kādu gan laimi viņš atradīs". Viņa nenojauta, ka Rūda tēvs vairāk nav šajā pasaulē.
Pēc iziešanas no mājām, Rūda tēvs bija devies garā pastaigā, lai tiktu skaidrībā ar savu dzīvi, ko viņš ir pateicis, ko izdarījis un vai šī 7 gadu ilgā kopdzīve beigsies ar vienu teikumu. Viņš nodomāja, ka tā tomēr nevar, visu taču var atrisināt un vēlējās atvainoties Rūda mātei par savām kļūdām. Apņēmības pilns viņš devās atpakaļ uz mājām. Galvā šaudījās dažādas domas "Vai mani pieņems atpakaļ? Vai viens teikums spēj sabojāt visas attiecības? Kāpēc es tā darīju? Pirms brīža viss vēl bija labi". Pār tēva vaigu noritēja asaras. Soļi kļuva lēnāki, kājas it kā grima asfaltā. Sajūtas bija tādas, kā piķis no asfalta ir apņēmis viņa kājas līdz potītēm un neļauj iet tālāk Varbūt tas bija liktentis, kas viņu bremzēja, varbūt iekšējā balss, bet viņš, sakumpis, izmisis cīnījās ar karstumu un devās mājās. Rūda tēvs nodomāja "Nekas mani šajā pasaulē neapturēs atgriezties mājās un pateikt cik ļoti es viņu mīlu!"
Visas šīs domas bija novērsušas viņa uzmanību. Pēdējais ko viņš savā dzīvē redzēja bija mašīnas stikls, kas saplaisā, viņa galvai triecoties caur to. Vairs viņam nebija par ko uztraukties, viņam nevajadzēja nevienam atvainoties, savu laimi viņš bija atradis, viņš bija miris...
svētdiena, 2013. gada 7. jūlijs
2013. gada 7. jūlijs
Klusums pirms vētras
Un tad ne šā un tā sākās vētra. Nevar jau tā īsti līdz galam saprast kas to izraisīja - tauriņa vēziens Āzijā vai vienkārši tā bija karsto un auksto gaisa masu mijiedarbība. Bet nu tas lai paliek. Cilvēki baidījās iziet no mājām, kā nu kurais, cits piesita logiem priekšā dēļus, citi gaidīja neapturamo.
Kā mēdz teikt, klusums pirms vētras. Arī todien tieši tā notika. Viss apklusa, punti kā zinādāmi šo teicienu, beidza savu vīterošanu, kaķi bija pazuduši. Pat kaķu tante Zina bija izbrīnīta, kad devusies ikdienas kaķu barošanā, viņa domāja, ka tā pilda Dieva dotu uzdevumu, neviens kaķis tā arī neuzradās. Viss bija tukšs, kluss. "Ehh", nodomāja Zina un aizgāja skatīties ierastās ziepju operas. "Dievs septītajā dienā atputās, ar ko es esmu sliktāka par Viņu", pie sevis nodomāja Zina.
Ar to šis klusums nebeidzās, bija vēl kas. Mazais Rūdis, pavadījis visu dienu spēlējoties, cerot, ka rītdiena pienāks vēlāk, centās savu laiku izbaudīt pēc iespējas produktīvāk. Rūdim galvā malās doma - izbaudi, jo rīt vairs tā nebūs, būs skola, būs mājasdarbi. Viņš pat nenojauta kā šī diena izvērtīsies, kāda būs rītdiena, nekas no tā kas viņa ir bijis vairāk nebūs. Laiski spēlējoties uz tepiķa, kur siltā vasaras saule sildīja viņa gaišo galvu, viņš nezinot gaidīja. Un sagaidīja...
Un tad ne šā un tā sākās vētra. Nevar jau tā īsti līdz galam saprast kas to izraisīja - tauriņa vēziens Āzijā vai vienkārši tā bija karsto un auksto gaisa masu mijiedarbība. Bet nu tas lai paliek. Cilvēki baidījās iziet no mājām, kā nu kurais, cits piesita logiem priekšā dēļus, citi gaidīja neapturamo.
Kā mēdz teikt, klusums pirms vētras. Arī todien tieši tā notika. Viss apklusa, punti kā zinādāmi šo teicienu, beidza savu vīterošanu, kaķi bija pazuduši. Pat kaķu tante Zina bija izbrīnīta, kad devusies ikdienas kaķu barošanā, viņa domāja, ka tā pilda Dieva dotu uzdevumu, neviens kaķis tā arī neuzradās. Viss bija tukšs, kluss. "Ehh", nodomāja Zina un aizgāja skatīties ierastās ziepju operas. "Dievs septītajā dienā atputās, ar ko es esmu sliktāka par Viņu", pie sevis nodomāja Zina.
Ar to šis klusums nebeidzās, bija vēl kas. Mazais Rūdis, pavadījis visu dienu spēlējoties, cerot, ka rītdiena pienāks vēlāk, centās savu laiku izbaudīt pēc iespējas produktīvāk. Rūdim galvā malās doma - izbaudi, jo rīt vairs tā nebūs, būs skola, būs mājasdarbi. Viņš pat nenojauta kā šī diena izvērtīsies, kāda būs rītdiena, nekas no tā kas viņa ir bijis vairāk nebūs. Laiski spēlējoties uz tepiķa, kur siltā vasaras saule sildīja viņa gaišo galvu, viņš nezinot gaidīja. Un sagaidīja...
Abonēt:
Ziņas (Atom)